svētdiena, 2017. gada 30. aprīlis
ceturtdiena, 2017. gada 20. aprīlis
Pārdomas par mūsdienu jaunatni un vērtībām
Vai esat pamanījuši, ka dažkārt jauniešus
var redzēt bezmērķīgi "nositam laiku" un klīstam apkārt bez nekāda
nolūka? Šķiet, ka viss, kas viņus interesē, ir mobilie telefoni,
izklaides, ballītes un iespēja nopelnīt ātru naudu. Vai es esmu
vienīgais, kam liekas, ka kaut vai pirms vienas paaudzes tik traki
nebija? Kādi ir iemesli tam, ka šodien daudziem cilvēkiem jācīnās ar
bezjēdzību?
Kāds mūsdienu domātājs ir sacījis: "Tas ir šīs paaudzes lāsts, ka
mūsdienu cilvēks nezina, kāda ir cilvēka dzīves jēga!" /F. Šefērs./ Pats
esmu ar jauniešiem strādājis jau 16 gadus, tāpēc saprotu, ka tas nebūt
nav tik vienkāršs jautājums, un tam es saredzu vairākus iespējamus
iemeslus 2 līmeņos: personīgajā un globālajā. Šajā rakstā būs
atspoguļoti vairāk personīgi iemesli, un par globāliem iemesliem, ja
Dievs dos uzrakstīt, pēc laika nākamajā rakstā.
1. Laulības vērtības mazināšanās
Varbūt
es kļūdos, bet šķiet pēdējā gadsimta laikā Latvijā laulības vērtība ir
stipri samazinājusies. Pirms gadiem 50 mūsu zemē Latvijā reti bija
sastopams, kad kāds šķir savu laulību vai dzīvo ārlaulībā. Lielākoties
cilvēki dzīvoja laulībā – ar ko apprecējās, ar to arī visu mūžu kopā
nodzīvoja. Ārlaulības attiecības un šķiršanās tika sabiedrībā nosodīta!
Vēl
pirms gadiem 25 grūti būtu iedomāties, ka divi viens otru mīloši
jaunieši (puisis un meitene) nevis dotos laulībā, bet vienkārši tāpat
sāktu dzīvot kopā ārlaulības sakaros vai vēl trakāk – mainītu gultas
partnerus kā zeķes. Protams, laulības pārkāpēji ir bijuši visos laikos,
bet skumjākais ir, ka pēdējos gados sabiedrības acīs tā arvien vairāk
tiek uztverta kā norma, un tas vērojams arī mūsu jauniešu vidū.
Jautāsiet
– kā tas ir tiktāl nonācis? Manuprāt, tāpēc, ka mums ir maz labu
laulības un ģimeņu paraugu un pārāk daudz vilinājumu pārkāpt laulību
parādās internetā, populārā mūzikā un filmās. Varētu jau "mest akmeņus"
tikai jauniešu dārziņā, bet no kā jaunieši ir iemācījušies laulību
pārkāpt? Vai ne no pieaugušajiem, arī saviem vecākiem, kas paši nav
rādījuši labu piemēru? Bērni ir vecāku spogulis. Bērni daudz vairāk
mācās no vecāku darbiem nekā no vārdiem. Būt jaunietim šodien nav
viegli, patiesībā pat ļoti grūti, kad trūkst labu paraugu!
Ko
darīt vecākiem? Pavaicāt sev, tiem, kuri neprecēti dzīvo kopā, – kāpēc
es pats neesmu salaulājies? Vai tā nav atruna – ko nu tur vairs vecumā
laulāties, var jau tāpat vien kopā dzīvot? Padomājiet – kādu piemēru jūs
rādat saviem un citu bērniem un jauniešiem? Un ko Dievs par to visu
saka? Bībelē mēs lasām: "Bet, ja kāds sievieti pieviļ, kas nav vēl
saderināta, un viņš ar to guļ, tad lai viņš to ņem par sievu." (2. Moz
22:15)
Dosim labu piemēru saviem bērniem un jauniešiem! Turēsim
paši laulību godā, sakārtosim savas attiecības – dosimies laulībā,
nedzīvosim ārlaulībā un laulības pārkāpšanā un rādīsim jauniešiem
laulības vērtību ar savu piemēru.
2. Ģimenes vērtības mazināšanās
Gribētos
sākt ar jautājumu: vai ģimene jums ir vissvarīgākā? Pirmajā brīdī droši
vien lielākā daļa cilvēku atbildētu – jā! Bet ja mēs ielūkojamies
dziļāk savā sirdī – vai tas patiešām tā ir? Cik laika jūs veltījat savai
ģimenei? Kad esat mājās, vai jūs veltat ģimenei galveno uzmanību? Kam
veltāt visvairāk laika – ģimenei, darbam, izklaidei vai uzdzīvei? Kur
tiek tērēta lielākā daļa jūsu naudas – vai tas ir ģimenei vai tomēr
vairāk sev pašam?
Tā vien šķiet, ka materiālas vērtības jau kādu
laiku ir paceltas virs garīgām vērtībām un ir pārņēmušas Rietumu
sabiedrību, ka šodien cilvēki lietas mīl vairāk nekā cilvēkus. Dievs
radīja cilvēkus, lai tie mīlētu viens otru, un lietas, lai tās lietotu.
Bet šodien bieži vien mēs redzam, ka cilvēki tā vietā, lai viens otru
mīlētu, bieži viens otru izmanto, bet dažādas lietas mīl vairāk nekā
cilvēkus! Viss ir sagriezies kājām gaisā!
Par nožēlošanu – bērni
šodien daudziem traucē "brīvi baudīt dzīvi". Varētu likties jo bagātāki
cilvēki paliek, jo vairāk bērnu viņi var atļauties. Bet patiesībā notiek
pretēji. Rīgas Dzemdību nama vadītāja pirms pāris gadiem "Panorāmā"
noliedza apgalvojumu, ka tie, kuriem pietiekami daudz naudas, "atļautos"
daudz bērnu. Patiesībā, ir otrādi: jo cilvēkiem vairāk naudas, jo mazāk
bērnus viņi izvēlas laist pasaulē. Un tas liek uzdot daudz nopietnāku
jautājumu: ko mēs uzskatam par lielāku vērtību – bērnus vai
naudu/materiālās vērtības?
Ja es šodien skatos apkārt – kam ir
lielas ģimenes? Bieži vien tie ir kristieši, jo Bībelē mēs lasām "Bērni
ir tā Kunga dāvana" (Ps 127:3). Ne jau naudā slēpjas laime... Daudzi
savās vecumdienās nožēlo, ka viņiem nav bijis vairāk bērnu. Bērni dod
daudz vairāk prieka un laimes, nekā nauda jebkad spēs dot!
3. Darba mīlestības neaudzināšana
Darbs
tik daudziem cilvēkiem dod jēgas un piepildītības sajūtu. Bet ko tad,
ja jaunieši negrib strādāt? Tur jāmeklē saknes agrākā bērnībā. Pirms
kāda laika mana vecākā meita, kas mācās 2. klasē, atnāca pie manis ar
tādu pārmetumu: kāpēc man ir jāmizo kartupeļi – neviens manā klasē mājās
kartupeļus nemizo! Tas man lika domāt, vai tikai vecāki, kuri bērniem
mājās neliek neko darīt, bet bērnu labad izdara visu – nomazgā traukus,
iztīra un izmazgā grīdas, izkarina slapjās drēbes u. tml. – vai tikai
tādā veidā ilgtermiņā nenodara pašiem bērniem pāri?
Kā lai
citādi bērns iemācās piedalīties mazajos mājas darbos, ja mēs, vecāki,
to viņiem nemācam? Dažkārt bērni/jaunieši brīvlaikā nīkst aiz
bezdarbības. Kā būtu, ja bērniem dotu mazākus un lielākus izpildāmus
darbiņus darīt? Savukārt jaunietim brīvlaikā varbūt vērts palīdzēt
sameklēt kādu kaut nedaudz apmaksātu darbu? Kāds sacīs: bet bērns
negrib! Bet vai pieaugušais vienmēr ļoti grib? Arī pieaugušajiem nākas
darīt to, ko negribas un pat daudz, lai tomēr beigās redzētu sava darba
augļus.
4. Ticības vērtības mazināšanās
Kā
pēdējo gribētos pieminēt vislielāko problēmu, tā ir pamatā visam
iepriekš uzskaitītajam – atkrišana no ticības uz trīsvienīgo Dievu. Kā
lai iegūst dzīves orientierus, kā audzināt bērnus jēgpilnai dzīvei, ja
pašiem sirds nav mieru un prieku atradusi Dievā?
Vēstures gaitā
var novērot parādību: jo tauta vairāk pievēršas Dievam, jo lielāku
svētību Dievs tai dāvā gan garīgā, gan materiālā sfērā. Savukārt tiklīdz
tauta piedzīvo augšupeju, tā sāk attālināties no Dieva, jo materiālos
labumus liek augstāk par Dievu un pat Dieva vietā.
Pirmās
Latvijas neatkarības laikā iksvētdienas dievkalpojumā bija pilnas
baznīcas. Mūsdienās labi, ja uz Ziemassvētkiem solu rindas ir pilnas...
Un mēs redzam, ka Dievs bija bagātīgi svētījis mūsu zemi – Latvija tajā
laikā bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā, noziedzības līmenis bija
ļoti zems, un bezjēdzības un depresijas sajūta cilvēku vidū bija daudz
retāka problēma. Bet jo labāk latvietim tai laikā klājās, jo retāk tas
sāka apmeklēt baznīcu.
Atmodas laikā varējām redzēt, cik pilnas
bija baznīcas un cik daudzu cilvēku lūgšanas pacēlās pie Dieva pēc
brīvas Latvijas! Un Dievs deva mums brīvu Latviju! Bet, līdzko
materiālie labumi nostājās Dieva vietā, dzīšanās pēc tiem aizņēma vairāk
laika un līdz ar to – baznīcu rindas palika tukšākas un daudzi aizmirsa
Dievu. Bībelē mēs lasām: "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš
vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai viņš vienam pieķersies un otru
atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." (Mt. 6:24)
Kādreizējais
Valles baznīcas mācītājs Vilhelms Bušs savā grāmatā "Jēzus. Mūsu
liktenis" raksta, ka cilvēka dzīves jēga ir: Mēs esam radīti, lai kļūtu
Dieva bērni! Kad mēs kļūstam Dieva bērni, tad mainās mūsu vērtību skala,
un daudzas lietas mēs redzam daudz skaidrāk. Par Dieva bērniem mēs
varam kļūt tikai ticot un sekojot Jēzus Kristus mācībai, ko atrodam
Bībelē.
Tāpēc atgriezīsimies pie pārbaudītām bibliskām vērtībām.
Sāksim ar nopietnu ticību uz trīsvienīgo Dievu, lūgsim Dievam
palīdzību, lai spējam paši laulību turēt godā un lai mums būtu gudrība
būt labiem vecākiem, kas pie visiem citiem mājas pienākumiem nebaidās
mācīt saviem bērniem arī Dieva baušļus: laulības svētumu, vecāku un citu
autoritāšu godināšanu, dzīvības svētumu, darba tikumu utt. Tad ieguvums
būs ne tikai mūsu ģimenei, bet arī visai mūsu Latvijas tautai.
Māc. Roberts Otomers, 5 bērnu tēvs
Pārbulicēts no Rīgas Apriņķa avīzes
Pārbulicēts no Rīgas Apriņķa avīzes
pirmdiena, 2017. gada 10. aprīlis
otrdiena, 2017. gada 4. aprīlis
Diskrēts lūgums mūsu tautietēm
Mūsu tauta pasaules karā zaudējusi daudz ļaužu. Rēķina, ka kaujās vien no 1914. līdz 1918. gadam krituši vairāk nekā 30 000. Vēl lielākus upurus prasījuši bēģlu laiki, sevišķi bērnu starpā. Salīdzinot ar agrākiem zaudējumiem, tas, ko mēs tagad, cīnoties par savu pašu brīvību, zaudējam, ir tikai zieds.
Šie zaudējumi ir jānolīdzina.
Bet kāda cita lieta ir vēl daudz ļaunāka. Tā ir tā viena vai divu bērnu sistēma vai pat bezbērnība. Kurzemē iedzīvotāju skaits vēl priekš kara stāvēja gandrīz uz vietas, Vidzemē tas auga tikpat lēni kā priede mūsu tīrelī. Tikai Latgale ir palikusi dabiska un nebija ielaidusies nekādās noziedzīgās sistēmās.
Tagad nu, mīļās tautietes, kad Latvija ir pierādījusi, ka viņa ir dzīvotspējīga, tagad, kur visas sirdis pukst priekš šīs mūsu Latvijas, kur visas rokas pirekš viņasstrādā, kur jūs pašas ne vien nenogurušas strādājat, bet pat ziedojat tai savas rotas, tagad es vēl jūs lūgtu: padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja sistēmu vietā katrā mūsu ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis 2 un pus miljona iedzīvotāju, bet 7 un pus miljona!
Es paredzu, jūs pacelsiet pirkstu un rādīsiet man citus, daudz lielākus noziedzniekus pret savu tautu - mūsu vecpuišus. Es jums piekrītu. Īsti patrioti viņi nav. Tas ir skaidri. Bet kas ar tiem darāms, par to būs jāaprunājas ar mūsu finanšu ministru.
Līdz šim jūs, tautietes, dzīvi atsaucāties uz katru aicinājumu pēc palīdzības, kad vīrieši vai strādāja, vai karoja, lai uzceltu valsti. Es esmu pārliecināts, ka jūs neliegsieties padarīt Latviju stipru un varenu. Un jūs to varat.
Jānis Čakste, 1. Latvijas prezidents un 9 bērnu tēvs
Laikraksts "Tēvija" 1919.g.
P.S. Tikpat aktuāli arī šodien!!!
Abonēt:
Ziņas (Atom)