Pirms neilga laika tika publicēts mans iepriekšējais raksts par to,
kāpēc mūsdienu jaunieši šodien savās dzīvēs saskaras ar bezjēdzības
sajūtu. Kā jau rakstīju, es tam saredzu vairākus iemeslus divos līmeņos:
personīgajā un globālajā līmenī. Iepriekšējā rakstā biju pievērsies
vairāk personīgajiem iemesliem, bet šajā rakstā gribu dalīties pārdomās
par globāliem iemesliem.
Es saredzu vismaz 3 "-ismus" pie šiem globālajiem iemesliem, kas
kopumā Rietumu sabiedrības cilvēku dzīves ir padarījušas bezjēdzīgākas:
evolūcionisms, postmodernisms, liberālisms. Lūk, manas pārdomas par
katru no tiem.
Evolūcionisms
Lielu
pienesumu šodienas jauniešu bezjēdzības sajūtai ir atnesusi evolūcijas
teorija. Līdz 19.gs. vidum, tas ir gandrīz divus gadu tūkstošus, lielākā
daļa rietumu sabiedrības cilvēku ticēja un dzīvoja ar tādu pārliecību,
ka trīsvienīgais Dievs ir radījis cilvēku ar savu jēgu un nozīmi, un ka
reiz pēc nāves būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi, kāda tā bijusi.
Tas daudziem jo daudziem cilvēkiem sniedza mērķa un jēgas apziņu viņu
dzīvei.
Jāpiebilst arī, ka līdz Darvina laikam, 19.gs. vidum,
visas zinātniskās teorijas balstījās Bībelē, tā sauktajā kreacionismā
(kuras pamatā ir zinātniski uzskati, ka Dievs ir radījis šo pasauli).
Arī Darvins savas zinātniskās karjeras sākumā bija pārliecināts, ka
Dievs ir pasauli radījis, tikai viņa dzīves laikā viņa domas mainījās.
Bet vēl joprojām internetā ir atrodami vārdi no vēstules, ko Darvins ir
rakstījis savas dzīves nogalē savam draugam par savu teoriju:
"Evolūcijas teorija ir hipotēzes skranda ar daudzām plaisām un
caurumiem. Es esmu bieži sev jautājis: vai neesmu savu dzīvi veltījis
fantāzijai... esmu gatavs raudāt ar īgnumu par savu aklumu un
pieņēmumiem..." Bet, neskatoties uz to, šī teorija tik plaši šodien tiek
mācīta mūsdienu skolās.
Evolūcijas teorijas pamatā, kā zināms,
ir ideja, ka viss dzīvais ir radies nejaušības pēc, pats no sevis,
evolucionējis, attīstījies miljardiem gadu rezultātā. Un, sekojot
evolucionistu loģikai, ja jau cilvēks ir radies nejaušības pēc (nevis ir
radīts ar kādu mērķi vai nolūku), tad jau viņš var savu dzīvi dzīvot,
kā vien vēlas, vai nu gūstot lielus panākumus vai arī "notriecot dzīvi"
dažādos veidos, dažādās izklaidēs, baudās vai atkarībās, jo kāda
starpība, visi tāpat reiz nomirsim. Kādus citus secinājumus, lai
jaunietis šodien izdara, ja šī teorija nospiedošā vairākumā šodien tiek
mācīta mūsu skolās?
Lieki piebilst, ka evolūcijas teorija nav
zinātniski pierādīts fakts, lielākā daļa no šīs teorijas pieņēmumiem
līdz šodienai ir apgāzti! Drīzāk evolūcijas teorija daudziem ir
vajadzīga, kā reliģisku uzskatu apkopojums, lai padarītu Dievu
neeksistējošu (it kā tas būtu vispār iespējams). Un, lūk, kur tādas
evolūcijas ticības izdevīgums: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts un es
pats varu būt dievs! Bet reizē tas ir lielākais zaudējums jēgas
zaudējums – jo tik daudzi šodien uzdod šo jaut. – kāda tam visam jēga?
Protams, pēc evolūcijas teorijas sanāk, ka izdzīvo tikai stiprākais! Bet
ko darīt tad, ja tu neesi stiprākais...?
Postmodernisms
Vēl
vienu lielu iemeslu mūsdienu bezjēdzības sajūtai ir devusi
postmodernisma ideoloģija, kas izveidojās 20.gs. vidū, kad ļoti daudzi
cilvēki tik bija smagi vīlušies modernisma ideoloģijas sludinātajā
progresā. Līdz kam modernisma sludinātais progress cilvēci bija novedis?
Līdz abiem pasaules kariem! Tam sekoja gandrīz visu līdzšinējo vērtību
noliegšana un studentu nemieri 20.gs. sešdesmitajos gados. Un radās
jauna ideoloģija – postmodernisms.
Postmodernisma pamatdoma ir:
absolūtas patiesības nav (ir tikai katram sava, relatīva patiesība; kas
ir patiess man, ne uzreiz obligāti ir patiess arī tev). Ja absolūtas
patiesības nav, tad es varu darīt, ko vien gribu, un kas tu tāds esi,
lai pateiktu man, ka tā drīkst vai nedrīkst, jo mēs visi taču esam
vienādi. Ja nav absolūtas patiesības, tad trūkst arī objektīvu
kritēriju, pēc kā izvērtēt to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir
pareizi vai nepareizi. Jo sacīt, ka kaut kas ir labi vai slikti, pareizi
vai nepareizi, nozīmētu, ka ir kāda objektīva patiesība, kāds objektīvs
Tiesnesis debesīs, kas to varētu izvērtēt. Bet šādiem absolūtiem
kritērijiem vecākiem ir daudz grūtāk mācīt savus bērnus un skolotājiem
savus skolēnus.
Lieki piebilst, ka absolūtas patiesības trūkums
ir ilūzija, jo postmodernie domātāji, sacīdami "absolūtas patiesības
nav", paši ir izteikuši absolūtas patiesības apgalvojumu! Proti, šis
teikums apgāž pats sevi – ka vienīgā absolūtā patiesība ir – ka viņas
nav! Bet savukārt, ja mēs atveram vaļā Bībeli, mēs pamanīsim, ka
absolūtā patiesība vēl joprojām eksistē. Jēzus sacīja saviem mācekļiem
toreiz un arī mums šodien: Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība, neviens
netiek pie Tēva, kā vien caur mani. (Jņ.14:6-7) Šie vārdi mums vēl
šodien norāda – kur ir patiesība – tā meklējama Jēzus personā, Viņa
vārdos un darbos, par ko varam lasīt Bībelē.
Postmodernā domāšana
ir ietekmējusi arī skolotāju autoritāti skolās. Šodien postmodernās
ideoloģijas skatījumā skolotājs skolā vairāk nav autoritāte, bet gan
līdzgaitnieks bērniem, kas palīdz bērniem iet savu attīstības ceļu.
Skolēniem šodien ir vairāk tiesību nekā skolotājam, kas ir pilnīgi
ačgārni. Skolnieks ir padarīts vienlīdzīgs ar skolotāju. Tas nekas, ka
tavā priekšā stāv ekonomikas doktora grādu ieguvis
skolotājs/pasniedzējs, bet es esmu izlasījis vienu rakstu wikipedijā un
tagad varu ar viņu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.
Liberālisms
No
šī "-isma" mēs padomju laikā, pateicība Dievam, tikām pasargāti, kamēr
Eiropas attīstītākajās valstīs un ASV tas bija attīstījies un pieaudzis
lielā plašumā. Bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, arī šis
"-isms" ir nācis un turpina nākt lēnā, bet masīvā uzbrukumā Latvijas
sabiedrībai. Liberālisms, cilvēka sagrozītas mīlestības, brīvības un
tolerances vārdā, uzbrūk visiem Dieva baušļiem pēc kārtas.
Stipri
vienkāršojot lietas, tas notiek tā: Dieva bauslis saka: tev nebūs
slepkavot. Liberālisms saka: aborts nav slepkavība, eitanāzija nav
slepkavība. Dieva bauslis saka: tev nebūs laulību pārkāpt. Liberālisms
saka: tu vari nodarboties ar seksu ar ko vien gribi: ar pretējā vai sava
dzimuma pārstāvi vai vairākiem, ar bērniem, ar dzīvniekiem utt. (visu
riebīgi pat uzskaitīt).
Tālāk Dieva bauslis saka: tev būs savu
tēvu un māti godāt. Liberālisms saka: mēs paši gudrāki par vecākiem,
vecākiem nav jābūt obligāti tēvam un mātei, tie var būt arī divi tēvi
vai divas mātes vai pat divas trans-personas. Dieva bauslis saka: Tev
nebūs melot. Liberālisms lieto taktiku: Mērķis attaisno līdzekļus. Dieva
bauslis saka: Es esmu Dievs Tas Kungs, tev nebūs citus dievus turēt
Manā priekšā. Liberālisms saka: mums ir jābūt tolerantiem pret citādi
domājošajiem, pret citiem dieviem un citām reliģijām. Un tā mēs varētu
turpināt par visiem baušļiem, kas patiesībā ir visas Dieva izveidotās
kārtības graušana. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu cilvēks šajā
bezvērtību laikmetā jūtās apjucis un apmaldījies.
Mūsu tautā ir
tāds teiciens: "Roka roku mazgā". Tas pilnībā būtu atbilstīgi arī
domājot par šiem trim "-ismiem". Šie trīs "-ismi" šodien bieži iet kopā
un cits citu atbalsta, cits citu citē un papildina. Droši vien varētu
vēl kādus "-ismus" šeit klāt pievienot, bet šos trīs es saredzu kā
galvenos vaininiekus pie mūsdienu bezjēdzības sajūtas.
Ko darīt
šajā visā, kā atgūt dzīves jēgu? Gribētu atgādināt jau pagājušajā rakstā
noslēgumā izteikto mācītāja Vilhelma Buša izteikto dzīves jēgas
definīciju: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Tas dod mūsu dzīvei
daudz lielāku piepildījumu un jēgu, kā visi šie "-ismi" kopā salikti.
Tikai Dievs var mūsu dzīvēm iedot vislielāko jēgu!
Par sevi es
varu sacīt pavisam droši, ja es nepazītu Dievu, mana dzīve būtu daudz
bezjēdzīgāka, es būtu sliktāks vīrs savai sievai, sliktāks tēvs saviem
bērniem. Bet Dievs caur Bībeli un Baznīcu ir devis man tik daudz
gudrības, kas noder ikdienā un arī citus mācot! Varbūt vērts par jaunu
pārskatīt savu attieksmi pret tuvāko baznīcu un beidzot sākt to apmeklēt
daudz regulārāk, kā vienreiz gadā – ziemassvētkos, kas var palīdzēt
mums kļūt par Dieva bērniem un dzīvot daudz piepildītāku dzīvi pašiem
par prieku un apkārtējiem par ieguvumu.
Māc. Roberts Otomers
