ceturtdiena, 2017. gada 20. aprīlis

Pārdomas par mūsdienu jaunatni un vērtībām


Vai esat pamanījuši, ka dažkārt jauniešus var redzēt bezmērķīgi "nositam laiku" un klīstam apkārt bez nekāda nolūka? Šķiet, ka viss, kas viņus interesē, ir mobilie telefoni, izklaides, ballītes un iespēja nopelnīt ātru naudu. Vai es esmu vienīgais, kam liekas, ka kaut vai pirms vienas paaudzes tik traki nebija? Kādi ir iemesli tam, ka šodien daudziem cilvēkiem jācīnās ar bezjēdzību?
Kāds mūsdienu domātājs ir sacījis: "Tas ir šīs paaudzes lāsts, ka mūsdienu cilvēks nezina, kāda ir cilvēka dzīves jēga!" /F. Šefērs./ Pats esmu ar jauniešiem strādājis jau 16 gadus, tāpēc saprotu, ka tas nebūt nav tik vienkāršs jautājums, un tam es saredzu vairākus iespējamus iemeslus 2 līmeņos: personīgajā un globālajā. Šajā rakstā būs atspoguļoti vairāk personīgi iemesli, un par globāliem iemesliem, ja Dievs dos uzrakstīt, pēc laika nākamajā rakstā.

1. Laulības vērtības mazināšanās

Varbūt es kļūdos, bet šķiet pēdējā gadsimta laikā Latvijā laulības vērtība ir stipri samazinājusies. Pirms gadiem 50 mūsu zemē Latvijā reti bija sastopams, kad kāds šķir savu laulību vai dzīvo ārlaulībā. Lielākoties cilvēki dzīvoja laulībā – ar ko apprecējās, ar to arī visu mūžu kopā nodzīvoja. Ārlaulības attiecības un šķiršanās tika sabiedrībā nosodīta!

Vēl pirms gadiem 25 grūti būtu iedomāties, ka divi viens otru mīloši jaunieši (puisis un meitene) nevis dotos laulībā, bet vienkārši tāpat sāktu dzīvot kopā ārlaulības sakaros vai vēl trakāk – mainītu gultas partnerus kā zeķes. Protams, laulības pārkāpēji ir bijuši visos laikos, bet skumjākais ir, ka pēdējos gados sabiedrības acīs tā arvien vairāk tiek uztverta kā norma, un tas vērojams arī mūsu jauniešu vidū.

Jautāsiet – kā tas ir tiktāl nonācis? Manuprāt, tāpēc, ka mums ir maz labu laulības un ģimeņu paraugu un pārāk daudz vilinājumu pārkāpt laulību parādās internetā, populārā mūzikā un filmās. Varētu jau "mest akmeņus" tikai jauniešu dārziņā, bet no kā jaunieši ir iemācījušies laulību pārkāpt? Vai ne no pieaugušajiem, arī saviem vecākiem, kas paši nav rādījuši labu piemēru? Bērni ir vecāku spogulis. Bērni daudz vairāk mācās no vecāku darbiem nekā no vārdiem. Būt jaunietim šodien nav viegli, patiesībā pat ļoti grūti, kad trūkst labu paraugu!

Ko darīt vecākiem? Pavaicāt sev, tiem, kuri neprecēti dzīvo kopā, – kāpēc es pats neesmu salaulājies? Vai tā nav atruna – ko nu tur vairs vecumā laulāties, var jau tāpat vien kopā dzīvot? Padomājiet – kādu piemēru jūs rādat saviem un citu bērniem un jauniešiem? Un ko Dievs par to visu saka? Bībelē mēs lasām: "Bet, ja kāds sievieti pieviļ, kas nav vēl saderināta, un viņš ar to guļ, tad lai viņš to ņem par sievu." (2. Moz 22:15)

Dosim labu piemēru saviem bērniem un jauniešiem! Turēsim paši laulību godā, sakārtosim savas attiecības – dosimies laulībā, nedzīvosim ārlaulībā un laulības pārkāpšanā un rādīsim jauniešiem laulības vērtību ar savu piemēru.

2. Ģimenes vērtības mazināšanās

Gribētos sākt ar jautājumu: vai ģimene jums ir vissvarīgākā? Pirmajā brīdī droši vien lielākā daļa cilvēku atbildētu – jā! Bet ja mēs ielūkojamies dziļāk savā sirdī – vai tas patiešām tā ir? Cik laika jūs veltījat savai ģimenei? Kad esat mājās, vai jūs veltat ģimenei galveno uzmanību? Kam veltāt visvairāk laika – ģimenei, darbam, izklaidei vai uzdzīvei? Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu naudas – vai tas ir ģimenei vai tomēr vairāk sev pašam?

Tā vien šķiet, ka materiālas vērtības jau kādu laiku ir paceltas virs garīgām vērtībām un ir pārņēmušas Rietumu sabiedrību, ka šodien cilvēki lietas mīl vairāk nekā cilvēkus. Dievs radīja cilvēkus, lai tie mīlētu viens otru, un lietas, lai tās lietotu. Bet šodien bieži vien mēs redzam, ka cilvēki tā vietā, lai viens otru mīlētu, bieži viens otru izmanto, bet dažādas lietas mīl vairāk nekā cilvēkus! Viss ir sagriezies kājām gaisā!

Par nožēlošanu – bērni šodien daudziem traucē "brīvi baudīt dzīvi". Varētu likties jo bagātāki cilvēki paliek, jo vairāk bērnu viņi var atļauties. Bet patiesībā notiek pretēji. Rīgas Dzemdību nama vadītāja pirms pāris gadiem "Panorāmā" noliedza apgalvojumu, ka tie, kuriem pietiekami daudz naudas, "atļautos" daudz bērnu. Patiesībā, ir otrādi: jo cilvēkiem vairāk naudas, jo mazāk bērnus viņi izvēlas laist pasaulē. Un tas liek uzdot daudz nopietnāku jautājumu: ko mēs uzskatam par lielāku vērtību – bērnus vai naudu/materiālās vērtības?

Ja es šodien skatos apkārt – kam ir lielas ģimenes? Bieži vien tie ir kristieši, jo Bībelē mēs lasām "Bērni ir tā Kunga dāvana" (Ps 127:3). Ne jau naudā slēpjas laime... Daudzi savās vecumdienās nožēlo, ka viņiem nav bijis vairāk bērnu. Bērni dod daudz vairāk prieka un laimes, nekā nauda jebkad spēs dot!

3. Darba mīlestības neaudzināšana

Darbs tik daudziem cilvēkiem dod jēgas un piepildītības sajūtu. Bet ko tad, ja jaunieši negrib strādāt? Tur jāmeklē saknes agrākā bērnībā. Pirms kāda laika mana vecākā meita, kas mācās 2. klasē, atnāca pie manis ar tādu pārmetumu: kāpēc man ir jāmizo kartupeļi – neviens manā klasē mājās kartupeļus nemizo! Tas man lika domāt, vai tikai vecāki, kuri bērniem mājās neliek neko darīt, bet bērnu labad izdara visu – nomazgā traukus, iztīra un izmazgā grīdas, izkarina slapjās drēbes u. tml. – vai tikai tādā veidā ilgtermiņā nenodara pašiem bērniem pāri?

Kā lai citādi bērns iemācās piedalīties mazajos mājas darbos, ja mēs, vecāki, to viņiem nemācam? Dažkārt bērni/jaunieši brīvlaikā nīkst aiz bezdarbības. Kā būtu, ja bērniem dotu mazākus un lielākus izpildāmus darbiņus darīt? Savukārt jaunietim brīvlaikā varbūt vērts palīdzēt sameklēt kādu kaut nedaudz apmaksātu darbu? Kāds sacīs: bet bērns negrib! Bet vai pieaugušais vienmēr ļoti grib? Arī pieaugušajiem nākas darīt to, ko negribas un pat daudz, lai tomēr beigās redzētu sava darba augļus.

4. Ticības vērtības mazināšanās

Kā pēdējo gribētos pieminēt vislielāko problēmu, tā ir pamatā visam iepriekš uzskaitītajam – atkrišana no ticības uz trīsvienīgo Dievu. Kā lai iegūst dzīves orientierus, kā audzināt bērnus jēgpilnai dzīvei, ja pašiem sirds nav mieru un prieku atradusi Dievā?

Vēstures gaitā var novērot parādību: jo tauta vairāk pievēršas Dievam, jo lielāku svētību Dievs tai dāvā gan garīgā, gan materiālā sfērā. Savukārt tiklīdz tauta piedzīvo augšupeju, tā sāk attālināties no Dieva, jo materiālos labumus liek augstāk par Dievu un pat Dieva vietā.

Pirmās Latvijas neatkarības laikā iksvētdienas dievkalpojumā bija pilnas baznīcas. Mūsdienās labi, ja uz Ziemassvētkiem solu rindas ir pilnas... Un mēs redzam, ka Dievs bija bagātīgi svētījis mūsu zemi – Latvija tajā laikā bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā, noziedzības līmenis bija ļoti zems, un bezjēdzības un depresijas sajūta cilvēku vidū bija daudz retāka problēma. Bet jo labāk latvietim tai laikā klājās, jo retāk tas sāka apmeklēt baznīcu.

Atmodas laikā varējām redzēt, cik pilnas bija baznīcas un cik daudzu cilvēku lūgšanas pacēlās pie Dieva pēc brīvas Latvijas! Un Dievs deva mums brīvu Latviju! Bet, līdzko materiālie labumi nostājās Dieva vietā, dzīšanās pēc tiem aizņēma vairāk laika un līdz ar to – baznīcu rindas palika tukšākas un daudzi aizmirsa Dievu. Bībelē mēs lasām: "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." (Mt. 6:24)

Kādreizējais Valles baznīcas mācītājs Vilhelms Bušs savā grāmatā "Jēzus. Mūsu liktenis" raksta, ka cilvēka dzīves jēga ir: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Kad mēs kļūstam Dieva bērni, tad mainās mūsu vērtību skala, un daudzas lietas mēs redzam daudz skaidrāk. Par Dieva bērniem mēs varam kļūt tikai ticot un sekojot Jēzus Kristus mācībai, ko atrodam Bībelē.

Tāpēc atgriezīsimies pie pārbaudītām bibliskām vērtībām. Sāksim ar nopietnu ticību uz trīsvienīgo Dievu, lūgsim Dievam palīdzību, lai spējam paši laulību turēt godā un lai mums būtu gudrība būt labiem vecākiem, kas pie visiem citiem mājas pienākumiem nebaidās mācīt saviem bērniem arī Dieva baušļus: laulības svētumu, vecāku un citu autoritāšu godināšanu, dzīvības svētumu, darba tikumu utt. Tad ieguvums būs ne tikai mūsu ģimenei, bet arī visai mūsu Latvijas tautai.


Māc. Roberts Otomers, 5 bērnu tēvs
Pārbulicēts no Rīgas Apriņķa avīzes